Darba gaitas

Šodien tika norunāta tikšanās ar puisi, kas mani iekārto darbā un nokārto visas formalitātes, jo kā secinājām bez pazīšanās to izdarīt ir ļooooooti grūti.
Tātad no rīta dabūjām savus vietējos telefona numurus.Operators vai pieslēgums (nu karoč tā kā mūsu pašu ZZ) saucas LEBARA, kur SIM karti piešķir par brīvu un nopērkot atjaunošanas karti par 5 paundi tiek piešķirtas 100 bezmaksas minūtes un sms par brīvu savā starpā. Jāteic ka uz LV zvanīt arī ir diezgan izdevīgi 0,12 naudiņas minūtē.
Tātad, ja kādam ir vēlme ar mani sazināties droši var sūtīt sms vai uzdzindzināt :)
+447760634016
Aigara nr. atšķiras par vietu zifferu +447760634015

Tālāk ceļš mūs ved uz banku Lloyd, kur tiek atvērts bankas konts, bet šeit karti var dabūt tik pēc 2 nedēlām un pēcāk tiek atsūtīts arī pin kods pa pastu :)
Lai uzsāktu savas darba gaitas man protams ir nepieciešams arī kostīms :) Pabijām Londoniešu (laikam jau nevietējo vairāk) iemīļotajā veikalā Primark, kurā nopirku sev melnas bezpapēžu kurpes, klasiskas bikses, baltu blūzi un 6 pārus zeķītes par nepilniem 12 paundiem jebšu nepilniem 10Ls - nu nepiebildīšu, ka šādā ietērpā, manuprāt, izskatos pēc ritīga cirka mākslinieka :) vēl tik riņķi pietrūkst ko ap vēderu dancināt :D
14 bij sarunāta tikšanās darba meklētāju aģentūrā, kurā vajadzēja aizpildīt visādus papīrus, jo aģents jau zināja par manu ierašanos. Nedaudz izmainījās plāni un uzzināju, ka būs jāstrādā nevis Stratfordā, bet gan Londonas 1.zonā, kas nozīmē, ka nedaudz varāk būs jātērē transportamun arī ceļā jāpavada ar metro kāda stunda vienā virzienā.
Nu lūk arī prieka vēsts - pateicoties šim paziņam un Aigara uzcītīgajam vazājienam līdzi man, arī viņam pa blatu tiks atvērts piektdien bankas konts un jau aģentūrā iesniegts pieteikums. Arī pēcpusdienā viņš uzzināja, ka varēs jau rīt sākt strādāt tāpat kā es :)
Viņš laiakm pildīs Portmena pienākumus - bet ej nu sazin, kas būs begu galā jādara un ko tas vispār nozīmē. Varbūt viesnīcā nesīs koferus, bet ej nu sazin. Nu katrā gadījumā pagaidām mūsu darba pienākumi un konkrētās viesnīcas nosaukums ir miglā tīts, taču rīt viss taps gaismā nests :)

Ahh jā, special priekš Ditas ieliksu foto no Londonas Olimpisko spēļu tapšanas topošās arēnas 2012.gadam.  Tāds lūk skats paveras pa Juļčika un Ketidžas istabas graciozo logu :p

Ā, un gandrīz aizmirsu, braucot mājās šodien ar Aigaru ņe tuda papaļi - pirmo reizi vieni braucām un aizbraucām uz Londonas otru galu. Bet beigu galā pēc 2,5 stundu ilgas maldīšanās un 3 autobusu un 2 vilcienu un 1 metro nomainīšanas nokļuvām mājās. Nu bet kā lai mēs atcramies tā paša autosa numuru, ar kuru braucām no rīta. Tagad tak ir vakars :D Ar autobusu laikam vairs nebrauksim :D

Pārvākšanās uz jauno mitekli

Pirmdien, beidzot izgulējušies lēnu garu sākām taisīties pie Allas - draudzenes mammas, kur plānots dzīvoties turpmāko laiku līdz pašu iekrājumi izveidosies savam miteklim. Londonā jārēķinās mēnesī ar +- 500paundiem dzīvesvietas īrēšanai.

Hacknija no Stratfordas atrodas 3 vilciena pietura attālumā un kā galu galā uzzinājām šis skaitās kriminālais rajons, kur uz melnīgsnējiem ļautiņiem virsū pārāk droši nevajadzētu skatīties, citādīgi nu visādi var gadīties.

Mājā kopā ir 4 stāvi. Indiešu lielā ģimene dzīvojas pa leju, savukārt latvieši ieņēmuši 3šo un bēniņus.

Mēs tikām pie bēniņu istabas, kas mums nedēļā izmaksās 45 naudiņas (pateicoties Jūlijas bēdu pārmāktajam satam tikām pie tik smaidīgas cenas). Priekš Londonas tas ir ļoti lēti...

Aicim gan tā pagrūtāk ilgi dzīvoties stāvus, jo pilnā augumā viņš var nostāties tikai istabas vidū un tad iet līdz trepēm, nemainot kursu.
Vēl jāmin, ka uz bēniņiem var uzrāpties pa īstām bēniņu trepēm ur lūku :) Lejā ko nonest ir diezgan riskanti, bet nevajag jau ar baigi sagrābties un ta jau atpakaļgaitu ieslēdzot tīri braši jau izdodas...

Pirmās dienas svešumā jeb Londonā!!!

Sestdiena
Ieradāmies Londonas Stanstedas lidostā kā plānots 21.novembrī plkst. 23.20. Lidojums gan bij baismīgi garlaicīgs – kā nekā 2,5 stundas jālido. Pagāja laiciņš līdz lidostā sagaidījām pienākam savus koferus, bet viss veiksmīgi. Vēl pagāja laiciņš, līdz sagaidījām busu uz Stratfordu, kas ir Londonas 3.zonā, kur plānots apmesties. Stratfordas pieturā mūs sagaidīja jaunietis ar uzrakstu Agnese&Aigars. Ilgi nedomādami devāmies klāt, jo gaidījām mums pretim Juļču ar Ketija. Jaunietis krievu valodā stāstīja, ka Jūlija nevarēs ierasties, bet mēs varēsim palikt pie viņa, kur mitinās vēl kādi pieci cilvēki vienā istabā.
Sākumā nedaudz apmulsu, bet ar acīm jau meklēju pazīstamas sejas, jo šķita, ka jābūt kādam loģiskam izskaidrojumam. Nu bet protams, pēc minūtes no tumša stūra iznira dāmas ar seju smaidā un jautājumu – nu vai uzķērāties?
Sagaidītājs bija latviešu puisis Rolis, kurš ir labs draugs abām :)
Tad jau devāmies ar kājām uz pagaidu mājām, kas atrodas 10 min gājienā, taču izrādās, ja šeit saka 10 min, tad tas ir 20 min, bet, ja jāiet tepat 20 min, tas ir vismaz stundas gājiens – cik gan ātri šeit pierod pie tepatās maršruta. Dzīvoklī tika atraisīts arī koferis, kurā bij ievīstīta lidojuma nomocītā LV moka, bet, lai radītu māju atmosfēru, nepieciešams ir arī piens. Tad nu sākās ilgais ceļš kāpās pēc piena bačuka... Jo veikals tak atrodas 5 min kāju attālumā. Puikas aizgāja nopirkt pienu, bet atgriezās ar taksi pēc stundas laimīgi dabūjuši piena lielo bačuku!


Svētdiena
Garais ceļš uz Leyton, fīrēt ģēlas Aicim ar rocenes padarīšanu. Jo halle tak 20 min gājienā. Un skat pēc stundas ar bijām klāt. Līmenis šai komandai nav viss tik augsts kā izskatījies netā ievietotajos video, bet nu sirds lieta paliek sirds lieta :)
Visi izbadējušies plkst. 16 beidzot nolēmām iet pabrokastot - ķīniešu ēstuvē pa 8 paundi ar bezizmēra ēdienu apjomu un klāstu. Laimīgi un pilniem vēderiem devāmies uz Londonas 2.zonu – Canary Wharf - biznesa centra rajonu, kur mazie šķībie cilvēciņi nemitīgi runā pa telefoniem un k;arto biznesa jautājumus. Vienvārdsakot – biržveidīgas kas.

Koferu būšana

Vēl tikai mazāk jau par nedēļu un jābūt ir lidostā ar 1 koferi tuvākajai dzīvei.
Kā vispār ir iespējams savu dzīvi salikt vienā koferī?
Šķiet tas ir neiespējami - bet drīz jāķeras klāt.
Vispār tāds apjukums un neziņa.
dzīve Anglijā - ja pirms gada vēl apgalvoju, ka Londonā nekad neatgriezīšos, tad dzīve ir to piespēlējusi man neprasot.
Darbiņš jau nodrošināts - būšu pilntiesīga viesnīcas istabene, un būs jāstrādā 8 stundas dienā, kas neizklausā nemaz ar tik traki.
Jāsaņemas un jau rītdien jāsāk likt viss pa plauktiņiem, kas ir svarīgās līdzņemamās lietas un kas ne.
Jāsaka, ka šī nedēļas nogale bija super, neskaitot to, ka par daudz tika iedzerts. Sen nesatiktie, mīļie draudziņi un patīkamās sarunas par skarbo dzīves realitāti.